Intervija ar LU PSK Ārstniecības katedras lektori Olgu Rozentāli

„Bērnībā un pusaudža gados man nebija sapņa savu dzīvi saistīt ar medicīnu. Tajā laikā mani interesēja rokdarbi, tāpēc Amatniecības vidusskolā ieguvu savu pirmo profesionālo izglītību ādas mākslinieciskajā apstrādē. Tālāk vēlējos studēt Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, lai kļūtu par darbmācības skolotāju, bet liktenis bija lēmis savādāk. 1993. gada vasarā iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā (tagad LU PSK), lai iegūtu medmāsas izglītību. Kāpēc? Nezinu, īsti neatceros, bet, sākot studēt medicīnu, sapratu, ka man tas ļoti patīk un interesē,” tā par savu izglītības ceļu stāsta Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas Olga Rozentāle.

Pēc Rīgas 2. medicīnas skolas absolvēšanas viņa turpināja studijas Medicīnas akadēmijā (tagadējā RSU) māszinību fakultātē. „Kopumā, studējot medicīnu septiņus gadus, ieguvu pamatīgas zināšanas ne tikai māsas darbam, bet arī darbam medicīnas skolā. Tā nu jau 20 gadus esmu LU PSK ģimenes locekle. Medicīnas studiju laikā man nebija domas par pedagoga darbu, tās atnāca Medicīnas akadēmijas pēdējā gadā, kad pedagoģijas kursa laikā man bija jāiziet arī prakse. Kā prakses vietu izvēlējos savu mīļo skolu – Rīgas 2. medicīnas skolu. Pēc pedagoģijas prakses, toreizējā koledžas direktore Ilga Eriņa, kas tolaik bija arī mana anatomijas skolotāja, piedāvāja darbu, ko pieņēmu, jo sapratu, ka varu būt ne tikai laba praktizējošā māsa, bet arī pedagogs jauno māsu izglītošanā. Sākotnēji man tika uzticēts lasīt lekcijas un vadīt praktiskās nodarbības dažādos studiju kursos. Ironiski, bet mana vēlme būt par skolotāju realizējās savādāk, nekā to biju pusaudža vecumā plānojusi, t. i., kļuvu nevis par mājturības, bet medicīnas jomas skolotāju.”

Runājot par darba pieredzi, Olga Rozentāle stāsta arī par savām darba gaitām Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā (PSKUS), kur viņa strādā jau 27 gadus: „Mana pirmā darba vieta PSKUS bija Neiroķirurģijas operāciju blokā, kur strādāju par sanitāri. Pēc pusotra gada pārgāju strādāt uz 21. nodaļu (iedzimtās sirdskaites), kur arī strādāju kā sanitāre, vēlāk jau kā jaunākā māsa, bet pēc diploma iegūšanas strādāju par māsu. Sākotnēji darbs nodaļā bija saistīts ar bērniem, kuriem bija kāda iedzimta sirdskaite, bet, laikam ejot, nodaļas pacientu vecums mainījās un tagad strādāju ar pieaugušajiem, galvenokārt senioriem. Uzskatu, ka darbs koledžā un slimnīcā ir viens otru papildinošs, jo slimnīcā vairāk ir iespēja pielietot savas zināšanas praksē, bet darbs koledžā liek mācīties līdzi studentiem un sekot novitātēm medicīnā, tādejādi neļaujot ierūsēt smadzenēm. Turklāt es jau padsmit gadus koledžā docēju divus kursus („Farmakoloģija” un „Ķirurģisko pacientu aprūpe”), jomās, kurās esmu ielikusi (un joprojām ielieku) savu sirdi un dvēseli, lasot lekcijas un vadot praktiskās nodarbības, kā arī piedaloties mācību materiālu izstrādē medicīnas nozares studentiem. Kaut gan kopējā darba slodze dažkārt ir visai liela, spēju visu apvienot, pateicoties savām laika plānošanas prasmēm un abu darbavietu vadības atbalstam. Paldies, slimnīcas un koledžas vadībai par to!”

Atgriežoties pie sarunām par darbu LU PSK, jautāts arī par to, kā Olga raksturo koledžā valdošo atmosfēru un kas, viņasprāt, ir tas, kas aicina koledžas absolventus apgūt vēl citas studiju programmas un nereti kļūt arī par vienu no koledžas lektoriem? Viņa atbild: „Jau Rīgas 2. medicīnas skolas laikā, kad uzsāku medicīnas studijas, tur valdīja sirsnīga un draudzīga atmosfēra, kas gadu gaitā, neraugoties uz skolas nosaukumu vairākkārtēju maiņu, nav zudusi. Domāju, ka pozitīvās atmosfēras radīšanā liela loma ir gudrai vadīšanai. Liela daļa docētāju ir arī koledžas absolventi, un visi (gan mācībspēki, gan tehniskie darbinieki) var justies novērtēti. Tas ir ļoti svarīgi. Tas cilvēkos vairo labo, kas arī atspoguļojas attiecībās. Studējot LU PSK, jau ar pirmajām studiju dienām studenti sajūt koledžā valdošo sirsnīgo un draudzīgo atmosfēru, kuras radīšanā piedalās arī zinoši un augsti profesionāli docētāji – mediķi (ārsti un māsas), kas labprāt dalās savās zināšanās gan ar koledžas, gan ar tālākizglītības studentiem. Vietā, kur cilvēks ir juties vai jūtas labi, ir vēlēšanās atgriezties atkal un atkal, līdz viņš nemanot kļūst par koledžas ģimenes locekli kā es.”

0 0
Feed